DAŽĀDĪBAS SPĒKS

Bieži dzirdu par sevi, ka esmu ārkārtīgi dažāda, ne vienmēr kādu, manu darbu, asociē ar mani. Visvairāk pārsteidz tas, ka es arī adu! 

Iespējams, piederu pie tās, aizejošās sieviešu paaudzes, kuras prata daudz, dažādus darbus. Kāpēc? Es augu tādā laikā, kad lietas, ko ļoti vēlējos, nācās uztaisīt, uzadīt, uzšūt, nereti - gandrīz radīt no nekā. Tas attīstīja fantāziju un prasmes. Atceros, Liepājā - šķūnītī, pagrabā un bēniņos bija neizsmeļamas "dārgumu" krātuves. Ar "dārgumiem" domāju - visādi dzelzīši, koka gabaliņi, skrūvītes; visvisādi štruntiņi, kuri varēja pārtapt neiedomājamākās formās. Sajūsma par dzelzīšiem man ir saglabājusies līdz šai dienai, īpaši, kad atrodos kādā celtniecības veikalā. Bieži pirmais impulss idejai rodas, ieraugot kādu metāla gabaliņu. Kas tas būs, tai brīdī vēl nezinu, bet zinu, ka noteikti kāds mākslas darbs būs. Tas var notikt nākošajā dienā, vai nogult uz gadu vai pat vairāk, manas darbnīcas plauktā, gaidot savu kārtu.

Gluži tāds pats stāsts ir par rokdarbiem. Jau skolas laikā adīju, šuvu sev apģērbu. Mana omamma bija liela rokdarbniece. Domāju, tas kods man no viņas. Rokas pašas atrod darbu. Ja nav ko adīt, tad šuju. Ja nav ko šūt, tad gleznoju, bet, ja nav ko gleznot - tad veidoju mālā vai strādāju ar metālu vai, rakstu. Tomēr, godīgi sakot, bieži daru visas šīs lietas vienlaicīgi, jo idejas galvā šaudās neskaitāmos virzienos. Savā galvā cenšos tās sakārtot pa atbilstošajiem "plauktiņiem". Tā arī savu dienu organizēju - tad daru to, pēc tam - to un tā uz priekšu, līdz pat vakaram. Kad darbi ir gatavi, nevaru vien pati nobrīnīties, cik daudz, īsā laikā padarīts. Ko tur brīnīties, ka citi brīnās!:)

Kāpēc es neapstājos pie kaut kā vienā? Lai man pašai būtu interesanti dzīvot! Man patīk pārsteigt sevi un citus.

Domāju, ka spēt būt dauzdpusīgam cilvēkam ir pievienotā vērtība, īpaši šajā laikmetā, kad viss ir piedāvāts jau gatavs un ātri saņemams!

Esmu reģistrējusi savu preču zīmi, ko izstrādāju tālajā, 2005.gadā. Tad, kapēc lai to nelieku lietā it visā, ko daru? Zem manas preču zīmes-logo, var atrast tiešām dažādos virzienos radītus darbus. JO - JĀ, es esmu dažādā un tas ir mans spēks!

Informāciju par preču zīmi, lasiet: ŠEIT!

Punktiņš uz "i"

Šis būs stāsts par gleznas rāmi. Kāpēc?

Ne visiem darbiem rāmis ir nepieciešams, bet, lai izraudzītos ietērpu kādai savai gleznai, kam tas ir paredzēts, diezgan ilgu laiku pavadu ierāmēšanas darbnīcā. Atrast to vienīgo, noslēdzošo, "pēdējo vārdu" gleznai man ir gan aizraujošs, gan mokošs process. Ielikt gleznu īstajā rāmī - man tas nozīmē, pabeigt darbu. Te varu piemeklēt neskaitāmus salīdzinājumus, kā piemēroti aksesuāri apģērbam, somiņa pieskaņota apaviem, lūpu krāsa kleitai, vieta gleznai interjerā un tamlīdzīgi. Es stāstu stāstus ar saviem darbiem un rāmējums piedalās manā stāstā, tikpat daudz, kā pats mākslas darbs.

Ar neveiksmīgu rāmi darbu var sabojāt, var pat pilnībā izjaukt vai iznīcināt gleznas ideju. Savukārt, atrodot to vienīgo, īsto var teikt: -jā, tas ir viens vesels, abi viens otru papildina.

Manī uzvirmo dusmas, kad redzu brīnisķīgu mākslas darbu ierāmētu "nejaušā, neveiklā" rāmī. Ir redzams, ka tas ir darīts, lai tikai būtu, nedomājot par stāstu, ko vēsta mākslas darbs. Kā jau minēju, neveikls darba noformējums iznīcina ideju. Iespējams, ļoti kategorisks skatījums un par to var diskutēt, bet, jā - tā es redzu savu darbu.

Ir gadījies, kad ilgstoši nevaru atrast īsto rāmi konkrētai gleznai. Tad pārņem sajūta, ka nevaru un nevaru šo darbu pabeigt. Ir pat pagājis gads, līdz beidzot, negaidot ieraugu to vienīgo īsto. Un, kad saņemu gatavu, ierāmētu darbu, pārņem absolūtas, mirkļa laimes sajūta!

Viss ir pateikts. Punktiņš uz "i" ir uzlikts.

"Pavasaris manā dārzā". 

Miniatūra. 15,5x13,2cm. Eļļa uz papīra. Balti tonēts koka rāmis ar punktiņiem. 2024

"ČETRI VĒJI"

Gleznas stāsts

2023.gada vasarā saņēmu piedāvājumu gleznot interjeram. 

Aizbraucu, apskatīju interjeru. Iekodēju savā apziņā to sajūtu, vibrāciju gaisā par vietu, kur glezna būs, kas ir aiz loga, klusumu, toņus, cilvēkus, ar kuriem glezna dzīvos. Sadarbībā ar interjera dizaineri, vienojāmies par gleznas izmēru. Audekls vēl nebija gatavs, kad kopējā noskaņa, kā stīga jau sāka vērpt manā galvā gleznas pavedienus. Ļoti bieži, pirms šīs gleznas, klausījos Raimonda Tiguļa "Četri vēji" un, katru reizi, klausoties - kā elektrība izskrēja cauri ķermenim, it kā kaut ko sakot man. Tā tas atkārtojās un, atkārtojās. Kā priekšnojauta kaut kam. Kad atbraucu skatīties telpu, "ieraudzīju" šos četrus vējus, gleznā. Aptuveni, vēl neskaidri, bet tajā pašā laikā, loti precīzi. Man ir bijuši darbi, kas ilgi dzīvo manā galvā un, brīdī, kad sāku gleznot, vai grafikā - manas rokas ir kā strāvas novadītājs no manas galvas uz audekla, uz cinka plates, uz papīra. Darbs rit kā ritenis pa gludu ceļu... Tā tapa arī šī glezna. Mūzika pārtapa krāsu toņos.

Strādāju trīs mēnešus, slāni pa slānim tuvojoties kulminācijai. Ja man vajadzētu paskaidrot, kāpēc tieši tā vai citādāk katrā brīdī darīju, es nevarētu izskaidrot. Vienkārši zināju, ka tā vajag un, kas būs tālāk. Glezna kā mūzika plūda uz audekla. Tas bija skaists laiks - gleznas tapšana. Kā izstāstīts stāsts, līdz pienāca brīdis, kad sapratu - "viss ir pateikts".

• Kā glezna tapa, skatieties: ŠEIT!
  

"ČETRI VĒJI". Audekls, eļļa, pigments. 135x135cm. 2023

Izstaigāt gleznu valdziņos...

Mierīgs vakars, dunoņa no dienas darbiem mājās ir norimusi, televizorā savu kārtējo, inteliģento izmeklēšanu veic Erkils Puaro, citus vakarus par un ap noslēpumaino gadījumu čalo Midsomeras ļaudis. Un, šajā, ne ar ko nesalīdzināmajā mājas siltumā, top manas zeķes, cimdi, džemperi... Jā, es daudz gleznoju un daudz adu. Šķiet, šīs divas viena otru papildina. Gleznojot, izdomāju jaunas idejas, ko izadīt, bet adot - raisās gleznu aprises. Adīšana ļoti nomierina, īpaši, ja gleznojot iestājas tāds, kā "melnais caurums", ņemu rokās adīkli un lēnām, valdziņu pa valdziņam "izstaigāju" savu, apstājušos gleznu, lai rastu tālāko ceļu. Un tā, nemanot, zeķes gatavas!

Esmu biežs viesis dziju veikalā. Dziju izvēlos emocionāli, sekojot brīža noskaņai. Nesen, tikpat emocionāli iegādājos silti dzeltenu, biezu dziju, jo mirkļa iespaidā padomāju - gribu uzadīt, garas, dzeltenas, biezas zeķes. Kāpēc gan, lai ziemā, kas tūliņ jau ap stūri gaida, neienestu mazliet vairāk saules? Sākotnēji bija cita doma, kad devos meklēt dziju, bet, ieraugot šo skaisto-dzelteno, ļoti, ļoti sajutu siltu saulīti. Ne mirkli nešaubījos... Šis dzeltenais mani tik ļoti uzrunā, ka nespēju sagaidīt vakaru, lai atkal sēstos savā šūpuļkrēslā un adītu! Tā tas radoši pilnais kamols veļas manā galvā, kā centrifūgā, katru reizi, ar milzīgu nepacietību, gaidot nākošo cēlienu. Tas ir mans dzinulis, kas neļauj sēdēt mierā.

Atzīšos, man ir grūti uzadīt divas vienādas lietas, tāpat kā, uzgleznot divas vienādas gleznas, jo principā, nemīlu atkārtošanos. Manā iztēlē, tas ir kā plate, kas nemitīgi ķeras vienā punktā un, netiek tālāk. Kad adu, rakstu domāju uz vietas, šajā mirklī, sagādājot sev atklāšanas prieku un gaidas, kāds būs rezultāts! Tas ir tas pats, kas gleznot.Jo, rezultāts ir viens tāds, neatkārtojams. Atceros, pusaudžu gados bija viens brīdis, kad ļoti intensīvi gleznoju, adīju un šuju sev apģērbu. Tad nāca lielā dzīve, kur tam visam vairs nebija vietas. Bet, dzīve ir kā bumerangs - reiz aizmestais, noteikti atlido atpakaļ, sākumpunktā. Tā, es atkal šuju, adu un gleznoju. Un daru to daudz un intensīvi:)

Manus adījumus, skatiet: SKATIET ŠEIT!

Stāsts par ikonu

Šo ikonu es ieraudzīju nejauši, internetā meklējot informāciju darbam pie vienas citas ikonas. Tajā brīdī, prātā zibenīgi iekapsulējās doma, ka noteikti uzgleznošu šo Dievmātes ikonu. Tā, garāmejot, doma tika ielikta prāta "plauktiņā". Tobrīd nebija laika pievērsties tai domai.

Pagāja laiks, ikona, pie kuras strādāju, bija pabeigta. Uzmeklēju Dievmātes ikonu un sāku strādāt. Darbs gāja viegli, kā raita saruna:) Un, patiešām, tā bija mana saruna ar Dievmāti, ar Dievu par to, ko gan Viņš vēlas man pateikt? Kas man ir jāsaprot no notikumiem manā dzīvē? Atkāpei, pamatā ikonas es gleznoju tikai pēc pasūtījuma un tā nu sanāk, ka gadā, katru mēnesi uzgleznoju vienu ikonu. Vairumā gadījumu, tā sanāk. Pārējās ikonas top paralēli un, tikai tādas, kas mani ļoti uzrunā. Tāpēc, tās gleznojas ļoti ilgi. Šo Dievmātes ikonu, manuprāt, gleznoju vairāk kā pusgadu, ar pārtraukumiem. Bija laiks, kad divus mēnešus biju to nolikusi malā, jo bija citi darbi. Bet, iespējams, ka šajos divos mēnešos pārtūka mans dialogs ar Dievmāti... Man nebija ko teikt, ko jautāt, biju dusmīga. Dusmās nevar gleznot ikonas, jo tas parādās ikonas acīs - dusmas parādās. Tās var redzēt, nemīlestību var redzēt. Kad skatos ikonas, un es ļoti daudz skatos, kurās ir kaut kas atgrūdošs, pat auksts, domāju, ar kādu sajūtu mākslinieks ir gleznojis? Kā jebkurā mākslā, emocijas ir atslēga. Ikona? Ikonas pirmais, vienīgais un galvenais uzdevums ir aicināt uz lūgšanu. Tāpēc ir grūti, pat neiespējami gleznot ikonu dusmās... Ļoti vienkārši - otiņas neklausa. Jā, ikonu var gleznot skumjās, pat lielās skumjās, jo tad krāsa plūst kā mūzika, kā dzeja. Katra skumjā "nots" ir iegleznota ikvienā tonī. Darbā pie šīs Dievmātes ikonas es pieredzēju to brīnumu - sāku gleznot skumjās un, uzliekot pēdējo otas triepienu, sajutu tikpat lielu prieku. Nē, tas nebija prieks par darba pabeigšanu, tas bija kaut kas cits. Tas bija prieks par saturīgu sarunu, kas mani izveda cauri, šķietami nebeidzmiem prāta džungļiem, izmisumam, jautājumiem uz skaistu, ziedošu pļavu.

Un tā mans nebeidzamais kāpiens savā kalnā aizvien turpinās...

Kā ikona tapa: SKATIET ŠEIT!

Dievmātes ikona "Slīkstošo glābēja". 28x20,5cm. 2023

Stāsts par lielajiem formātiem...

Mans pamatdarbs ir ikonu gleznošana un miniatūras. Nereti nododos grafikai, kas patiesībā ir mana pirmā mīlestība mākslā. Bet, tas jau cits stāsts... Bet ir vēl viens, manuprāt, svarīgs virziens, kas mani interesē. Un tā ir gleznošana ar eļļu, kombinācijā ar pigmentiem. Gleznošana lielos formātos. Protams, īstenie lielformātu meistari, varētu pastrīdēties ar mani par terminu "lielformāts". Bet, saprotiet, man - miniatūristam, māksliniekam, kas vislabāk domā mazās formās, viens metrs jau arī ir lielformāts!

Ko es pētu? Mani interesē eļļas krāsas mijiedarbība ar pigmentu vienā plaknē. Tas nav nekas jauns mākslā. Mākslinieki jau sen strādā, kombinējot dažādas tehnikas un materiālus. Mani interesē tieši tas punkts, kādus sev vēl neizzinātus plašumus es varu sasniegt, lai izteiktu, dažkārt, izkliegtu savu domu? Ikonu gleznošanā ļoti svarīgs moments ir klusums, miers, maksimāla koncentrēšanās uz galveno vēstījumu, ko man, kā māksliniekam ir jāpanāk savā darbā. Tas viss tiek sasniegts ar krāsas simboliku un līnijas raksturu, Ikonas "skanējums", velkot paralēles ar mūziku - tas jau ir katra mākslinieka individuālais pieskāriens. Šo jautājumu par "skanējumu" es cenšos risināt lielos laukumos ar toni. Vai es spēju sasniegt maksimālo koncentrāciju uz galveno tikai ar krāsas toni, bez detaļām, vēstījuma spēku, dziļumu? Vai es spēju sasniegt klusumu, kas ir tik svarīgs ikonās? Tāpēc es gleznoju lielos audeklus - tas ir mans meklējumu ceļš, tie ir mani jautājumi un arī, iespējams - atbildes.

Darbs "Uzlecošās saules zeme" ir stāsts par cerību. Stāsts simbolu valodā. Studējot ikonogrāfiju, viena no svarīgākajām zinībām ir krāsu simbolika. Tieši tāpēc, ikonas dēvē par evaņģēliju krāsās. Katram tonim ir sava simbolika. Arī darba strukturēšana - kādā secībā tiek gleznota ikona, kas pirmais un, kas pēdējais - arī tam ir simboliska nozīme. Pēc šādas struktūras es arī gleznoju lielos audeklus - kādā secībā, kas tiek gleznots, tā ir stāsta nozīmīga daļa. Kā dabā un cilvēka dzīvē, viss notiek secīgi. Pirmais tonis, ko uzliku bija baltais. Vairākos slāņos, miksējot ar pelēko un zilo, tuvojoties dūmakaini baltajam. Kāpēc? Baltai krāsai ir tā pati nozīme ikonu gleznošanā, kā zeltam - tā ir Dievišķā gaisma. Šajā gaismā es redzēju sārtu sauli, kas pamazām parādās mums caur dūmakaini balto, līdz sasniedz savu kulmināciju centrā. Sarkanajai krāsai ir ļoti specīgs emociju kods, tas ir gan ciešanu, gan varas simbols. Visspēcīgākā krāsa, kas rosina domāt. Blakus ir mazs, melns aplis. Tā ir maza planēta, kas riņķo ap sārto sauli un akumulē visu to dvēseles smagumu, kas līdzsvaro mūsu dzīvi. Tas var būt arī melnais caurums, kas kādā brīdī var aprīt lielo, sarkano sauli... Vienmēr būs kaut kas, kas spēs "aprīt" cerību. Blakus ir neliels zils laukums. Ūdens? Jā, ūdens ir dzīvības pamats. Iespējams, tā klātbūtne neļaus saulei pazust? Dievišķās, baltās gaismas ieskauts, norisinās šis cerības un izmisuma process. Kā pluss un mīnuss...

Kā vienmēr, atstāju "telpu" Jums, skatītāji, ieraudzīt savas atbildes šajā gleznā. Man ir bijusi saruna ar kādu manas izstādes apmeklētāju par to, kā viens darbs aizkustināja viņu līdz asarām. Un es dzirdēju brīnisķu stāstu par savu darbu.... Stāstu, ko cilvēks "izlasīja". Tas ir tas trauslais, netveramais dialogs mākslinieka un skatītāja starpā.

Vairākos darbos es risinu šos jautājumus: LASIET ŠEIT!   ARĪ ŠEIT! 

Ar šo darbu piedalos izstādē "Mākslas dienas 2023. Atspulgs. Atmiņas". Latvijas Mākslinieku savienība, Rīga. Informācija: ŠEIT!

Iegūtā izglītība mākslā, ikonu gleznošanā un, līdz ar to teoloģijā paver man plašas iespējas uzdot jautājumus, doties meklējumos gan Dievišķajā, gan cilvēciskajā dimensijā...

Un tas ir aizraujoši!

Gleznas stāsts

Šo darbu sāku gleznot 2021.gada nogalē. Tas bija emocionāls skatījums uz to, kā mainās pasaule Covid iespaidā. Pakāpeniski mēs - cilvēki, arī es, sākām pierast strādāt mājās, skatīties teātri, kino, klausīties koncertus mājās. Arī mākslas izstādes varējām skatīties mājās. Kādu brīdi radās sajūta, ka cilvēce pārtop par "pazemes civilizāciju", kam nav iemesla iziet saules gaismā, jo viss nepieciešamais ir nolikts priekšā. Šo sajūtu gleznā atspoguļo melnās, tukšās acis, kā divi bezdibeņi. Bet, cerībā, ka arī šis tumšais periods beigsies, plānoju darbam dot nosaukumu "Dzelmē atrastie dārgumi". Gluži kā zemūdens arheologi, pētnieki jūru dzelmēs atrod nogrimušas pilsētas, izceļot gaismā zudušos dārgumus.

Gleznas virziens sākotnēji bija uz augšu vērsts. No dzelmes, lēnām, pretī saulei. No tumsas uz gaismu.

Bet... 2022.gada 24.februarī sākās kars Ukrainā. Un glezna kardināli mainīja ideju, virzienu. Tas kļuva no gaismas uz leju, uz tumsu, uz bezdibeni. Un, atkal, melnās, tuksās acis, tās izteica patiesas šausmas un bezcerību. Gleznai devu nosaukumu "Vai tu kādreiz esi miris? Dzelmē krītošā spēle". Rūtaino dzīves spēles laukumu, uz kā mēs visi atrodamies un kopīgi grimstam, noliku priekšplānā. No rūtainā laukuma, uz augšu stiepjas gandrīz nemanāmas, melnas līnijas, pāri antīkajai sejai. Antīkā seja - tā ir mūsu vēsture.... Šīs līnijas ir tā smalkā, nojaušamā robeža, aiz kuras atpakaļceļa nav. Kurā pusē atrodas civilizācija?

Kādu laiku atpakaļ, lasīju Dzenbudistu stāstus. Nezinu kāpēc, atcerējos vienu no tiem. Atradu un izlasīju vēlreiz. Māceklis jautā dzen skolotājam vai var parunāt par nāvi? Skolotājs uzdeva pretjautājumu: —Vai tu kādreiz esi miris? Turpinājums stāstam interesants...

Tā radās nosaukums gleznai.

Gleznā ir manāma atsauce uz vienu citu manu grafikas darbu (domāju, Jūs to atradīsiet) "Tālās jūras pasakas"", kur ieliku stāstu par sultānu, kurš bija tikpat izcils sava laika virzītājspēks, kā iznīcības nesējs.

Ar šīm paralēlēm gribu teikt, ka cilvēks, kā Dieva radījums ir skaists un reizē briesmīgs. Mēs esam spējīgi paveikt brīnumainas, skaistas lietas, esam spējīgi uz neizmērojamu dāsnumu un mīlestību. Riskējot ar dzīvību, esam spējīgi glābt dzīvības un kultūras vērtības. Tikpat spējīgi varam postīt, sagraut, iznīcināt ar vārdiem un darbiem. To visu pieredzam šodien, savā dzīvē, dažu gadu laikā.

Katras paaudzes dzīves laikā ir bijuši un, noteikti būs brīži, kad civilizācija pati sevi noliek uz naža asmens.

Par to ir šī glezna.

• 2022.gada maijā ar šo gleznu piedalījos Mākslinieku savienības galerijā, Rīgā, 11.novembra krastmalā, vizuālās mākslas izstādē "MĀKSLAS DIENAS 2022. KARŠ. UKRAINA".
  

Foto, info: ŠEIT!

• No 2022.gada augusta līdz 10.oktobrim, glezna bija apskatāma un izstādē mākslas galerijā "bazar't", Rīgā, Krasta ielā 46, TC MOLS 2 stāvā.
  

Foto, info: ŠEIT!

• No 2022.gada 29.oktobrim līdz 2023.gada 6.janvārim, šī glezna bija skatāma manā personālizstāde, Liepājā.

Foto, info: ŠEIT!

"Vai tu kādreiz esi miris? Dzelmē krītošā spēle". Eļļa, audekls. 79,5x50,5cm. 2022

Dzejas grāmatas dizains

Pirmo reizi izlasīju dzeju, lai iegūtu TO sajūtu. Otrajā reizē, lasot, jau redzēju ilustrācijas savā prātā. Vienmēr, lasot grāmatas, redzu stāstus vizuāli, kā filmu. Domāju, grāmatu mīļiem, tas ir pazīstams.

Un tad, sāku zīmēt. Kādā brīdī, apstājos, jo sapratu, ka nekas no tā neder! Ir par daudz. Zīmējumi padara dzeju smagu. Pirmajās grāmatas vāka un teksta ilustrācijās meklēju īsto izteiksmi, krāsu, ekspresiju. Izveidoju vairākas variācijas vākam. Bet, gala rezultātā - tas nebija īstais ceļš. Noliku visu malā un, vairākas dienas "aizmirsu" par šo darbu. Zināju, ka atrisinājums atnāks pats! Cerēju vien, ka tas būs tuvākajā laikā, jo manam darba posmam bija jābūt gatavam līdz noteiktam laikam, lai var sākt strādāt nākošais cilvēks, kurš to visu saliek kopā drukāšanai.

Risinājums, kā tieši redzu grāmatu kopumā, atnāca, kad jau gulēju! Mirklī miegs pagaisa, cēlos, sēdos pie zīmuļiem un skicēju, lai no rīta atceros!

Kāda tad bija ideja?

Pilnīgi pretēja pirmajai domai! Minimālisms! Priekšplānā ir dzeja, ilustrācijas kā mazs pieskāriens. Uz grāmatas vāka negribēju neko lieku, nevienu lieku burtu, tikai akcents uz vāka. Tāpēc, grāmata ir pilnīgi balta no visām pusēm.

Iekšpusē ir tikai viena ilustrācija, kas parādās dažādās vietās, atšķirīgā toņkārtā. Vadmotīvs ir sarkanā krāsa, kas sākas uz grāmatas vāka un turpinās grāmatas vidū. Sarkanais aplis, kas ir iegriezts un turpina ceļu uz dzeju krievu valodā.

Viens zīmējums, tikai! Mani vienmēr ir interesējusi vēsture. Diži sasniegumi, dižas personības, dzīvesstāsti. Senā Ēģipte un viss, kas ar to saistīts, man šķiet, kā brīnums! Mistisks, noslēpumains, neticams. Un šajā vienā zīmējumā ir "mana" senā Ēģipte. Domāju, Jūs atpazīsiet šo tēlu. Tā ir Nofretete. Viņa mūs joprojām valdzina ar savu sievišķību, skaistumu, kas, šķiet, nācis no citas pasaules. Tādu mēs viņu zinām no slavenās skulptūras. Vēl viena detaļa šajā zīmējumā ir atrodama vienā manā citā darbā, kas arī radās spēcīgā redzētā iespaidā. Un tas ir osmaņu sultāns Mehmeds II. Stāstu par šo darbu varat lasīt: ŠEIT!

Vienīgajā zīmējumā, Jus redzat līnijas, kas it kā sākas nekur un, tāpat beidzas. Tas ir mūsu dzīves laiks, kas sākas un beidzas, bez noteikta punkta visumā. Vertikāle un horizontāle....

Sarkanā krāsa ir tas, kas uztur dzīvi pulsējošu, emociju gammas krāsa visplašākajā diapazonā.

Un tieši tāda ir manas mammas dzeja - sievišķīga, pulsējoša, emocionāla, skaista!

Veidojot grāmatas dizainu, es vēlējos dzejas vēstījumu koncentrēt vienā nosacītā punktā, kas pulsē un, ar katru lapas pāršķīrumu pulsē arvien spēcīgāk, aizvedot lasītāju nezināmās, valdzinošās tālēs, arī uz siltajām zemēm - uz Itāliju, jo daži dzeju panti ir tulkoti itāļu valodā un atsūtīti uz Latviju. Mammas dzeja ir radusi atsauksmi siltajā, saulainajā Itālijā!

Māksliniekam ir tā privilēģija ceļot laikā, vienā darbā, vienā plaknē apvienojot atmiņas, iespaidus, notikumus, vedot līdzi arī skatītāju šajā ceļojumā.

Kā tapa ilustrācijas varat apskatīt: ŠEIT!

Māksla interjerā

Oriģināls mākslas darbs, kas radīts vienā eksemplārā, konkrētam interjeram vienmēr būs unikāls. Apziņa, ka mājās ir glezna, kas plašajā pasaulē ir tikai viena un pieder Jums - dara bagātu!

Tieši dēļ šādām sajūtām es radu savu mākslu.

"Ziema". Audekls, eļļa, zelts. 1,20x85cm. 2018

Glezna atrodas privātkolekcijā Latvijā.

"Mīlestība"

Stāsts. 

Šajā mākslas darbā esmu ielikusi domu par mīlestības bezgalīgo skaistumu un, tajā pašā laikā – mīlestība sāp. Uz to norāda koka ieplaisājums  Kristus bērniņa galvā.

Zīmējumu es apzināti veidoju tā, lai plaisa runātu…

Dievmāte jau zināja sava bērna likteni un šīs sāpes ir lasāmas viņas acīs. Bet, neskatoties uz to, mēs dzīvojam skaistā, brīnumainā Dieva radītajā pasaulē. Un mēs mīlam, ceram, uzticamies!

Mums, katram dzīvē ir bijuši, ir un būs grūti mirkļi.

Bet, vienīgi mīlestība spēj celt un dot spēku pārvarēt jebkuras vētras!

• Šis mākslas darbs tika iegādāts manā veikalā un dāvināts jaunlaulātajiem kāzās.
  

Vai mākslinieks ir traks?

Mākslinieks, kā jebkurš cits radošais cilvēks, ir mazliet traks un prot lidot un, var iemācīt lidot arī Jums, godātais ministra kungs!

Šis darbs ir mans veltījums Latvijas finanšu ministram par vēlēšanos uzlikt mums zīmogu – “Sociālā korekcija”. 

• Darbs izstādē - skatīt ŠEIT!
  

"Lēmums - sociālā korekcija". Papīrs, olas tempera, tuša, rapitogrāfs. 34x28cm. 2020.

"COVID-19". Mūsu dienu hronika...

Tieši tā šo darbu es nosaucu. Darbs radās kā zibens spēriens, gluži tāpat, kā situācija, kas visai pasaulei pēksņi norāva stopkrānu...

2020.gada pavasarī, kādu brīdi es atrados visai bezcerīgās un nenosakmāmās sajūtās par to, kas notiek un, kas būs tālāk. Droši vien, kā jebkurš planētas iedzīvotājs tolaik.

Tā sēžot, klausoties radio, virpinot zīmuli rokās un cerībā, ka sastingums mani nav pārnēmis pilnībā, uz visparastākā A4 printera papīra skicējās eņģelis - visai spocīgs un līnijas apkārt, kā stīgas, kas ir nospriegotas līdz pēdējam. Krāsas: sarkanā - trauksme, zilā - cerība, melnā - bezcerība, baltā - Dievišķā gaisma, kas tomēr pavīd tam visam pa vidu. Un, pats eņģelis jau arī ir balts....Zināmā mērā, tas viss veidojās pats, turpinot domu gājienu. Mākslinieks taču domā krāsās...

Pēkšņi, manu uzmanību piesaistīja dzirdēts teikums televīzijā: "get worse before it gets better". Mirklī sapratu, ka tas ir īstais manam eņģelim. Teikums, kā radīts eņģeļa melnajam kreklam, teikums, kas raksturo mazās planētas ZEME, iemītnieku cerību, bezcerību, gaidas un bailes. Toreizējais ASV prezidents, Donalds Tramps, pateica to, ko man tieši vajadzēja tajā mirklī dzirdēt!

Kā tas, gandrīz vienmēr, notiek - īstā ideja vai ierosme atrodas visneparedzamākajā brīdī un vietā.

Varbūt, kādreiz, pēc 100 gadiem, cilvēki, kam šis darbs piederēs, skatīsies uz to un domās par laiku, kad pasaulei pāri vēlās liela sērga ar kodētu vārdu "Covid-19" un tas bija laiks, kad pasaule apstājās....

• Šis darbs tika iegādāts manā veikalā un atrodas privātā kolekcijā Latvijā.
• Šis mākslas darbs atradās mākslas galerijas Art Pegazs ekspozīcijā, Rīgā.
  

"Covid-19". Papīrs, rapitogrāfs, tuša, olas tempera. 26x17,5cm. 2021

Iedvesma darbam...

Kādu laiku atpakaļ, es noskatījos vairāku sēriju filmu par osmaņu sultānu Mehmedu II, par viņa dzīvi un  sapņiem. Redzētais mani iespaidoja tik spēcīgi, ka ilgu laiku galvā rosījās ideja par gleznu. Tālāk, manā iztelē, ideja pārtapa  par reālu, vizuālu redzējumu. Es jau redzēju zilo toni, kas būs un, zināju, ka kaut kur tur būs seja…Manā iztēlē veidojās pasakai līdzīgs tēls, kaut kas teiksmains, noslēpumains, tāls. Ar lielu nepacietību gaidīju brīdi, lai ķertos klāt darbam. Pasūtījuma darbi, kas bija jāpabeidz un dēļ kuriem, nevarēju sākt šo pasaku, vēl vairāk un spilgtāk iezīmēja topošās gleznas vizuālo skatu. Kad, beidzot, varēju sākt darbu, 3 dienās tas bija gatavs. Visu to, kas bija manā prātā, caur rokām, otām un krāsām, kā antenām, vajadzēja tikai novadīt uz papīra.

No tālienes, no dūmakas, it kā mazliet pamanāms parādās astrolabs (astrolābija) – sens saules un zvaigžņu stāvokļa noteikšanas mērinstruments. Augstāko izplatības un attīstības punktu astrolabs ieguva tieši Islāma zemēs. Tikai vēlāk, ap 10./11.gadsimtu, astrolabu iepazina arī  Eiropā. Kopš 15. gadsimta navigācijai to izmantoja jūrasbraucēji.

Darbu nodēvēju - “Tālās jūras pasakas”. Es nezinu, vai tas ir sultāns Mehmeds II un, kāds sakars tam visam ir ar jūras braukšanu, ceļojumiem un pašu jūru. Tā ir mana fantāzija, kurā es atstāju vietu Jums, skatītāji, savai fantāzijai par to, kas tas ir. Kā noslēpumains ceļojums pasaku valstībā….

• No 2022.gada 29.oktobra līdz 2022.gada 31.decembrim šis darbs ir skatāms manā personālizstāde, Liepājā.

Foto, info: ŠEIT!

Vai ikonas ir jākopē?

Jebkura, pat visizcilākā kopija, ir un būs tikai nevērtīgs atkārtojums. Tāpēc, ka nav iespējams atkārtot emocijas, ko mākslinieks pārdzīvo, radot mākslas darbu. Katrs otas vilciens, krāsas triepiens ir emociju gamma, kas ir tāda viena un vienreizēja. Mākslinieks pats, nespēj divreiz atkārtot savas krāsas un līnijas raksturu. Jo radīt mākslu, tas ir tas pats, kas elpot. Un tas notiek tieši tajā, konkretajā brīdī, kas pēc sekundes jau būs pagātne.

Tad, kāda vērtība ir kopijai?...

Es bieži gleznoju ikonas, kurās var atpazīt kādu konkrētu ikonu, gadsimtu un skolu, Man nekad nav mērķis, nokopēt to, kas vienreiz ir radīts un ir ģeniāls. Jo, vienkārši,  to nav iespējams izdarīt. Es vēlos nodot tālāk šo brīnišķīgo mākslu, gleznošanas brīdī ieliekot savas, radīšanas brīža, emocijas, savas domas, pārdzīvojumus. Un, katrā ikonā, tās būs citas, tās neatkārtosies. Jo tā ir mana dzīve.

Ikonogrāfija ir specifiska, ārkārtīgi skaista māksla ar ļoti dziļu nozīmi. Ikonai ir jābūt atpazīstamai, tai jāatbilst tiem kanoniem, ko ļoti sen izstrādāja Baznīca. Ikona nav interjera priekšmets. Tās uzdevums ir aicināt lūgšanai, pavērt logu uz Dievišķo pasauli, būt par glābšanas salmiņu, kad tas ir nepieciešams. Tāpēc, ikonai ir jābūt dzīvai, siltai. Tā ir dzīva māksla! Un tikai, mākslinieks, ar otiņu rokās, ieliekot katrā krāsas pilienā savu dzīvi, to tādu padara.

• Mana versija, par 12.gadsimta beigu ikonu "Pasludināšana" no Sv.Katrīnas klostera, Sinajā.
  
• Ikonu gleznoju 2020.gadā.
• Mana gleznotā ikona atrodas privātā kolekcijā, Nīderlandē.
  

______________________________________________________________________

• Dievmātes ikona "Pelagonitissa" (Dievmāte ar rotaļīgo bērnu).

• Mana versija. Gleznota 2019.gadā. 37,5x26,5cm.
• Šo ikonu var iegādāties mākslas galerijā Apvienotajā Karalistē. Spiediet uz attēla un, apskatiet piedāvājumu!
  

• Oriģināls - 13.gadsimts.
  

• Ikona atrodas Sv.Georgija baznīcā, Maķedonijā, Staro Nagoričane.

"Skaistas drānas" maniem darbiem!

Kā savus bērniņus, savus darbus es "ietērpju skaistās drānās"- pagatavoju katram īpašu iepakojumu. Jūs nekad neatradīsiet divus vienādus! Piemeklēju, kāda kastīte būtu piemērota, kādas krāsas audums un lentīte, vai jāuzšuj vienkāršs maisiņš, vai ar mežģīnēm, vai pagatavot svinīgu vai vienkāršu iepakojumu. To visu nosaka mākslas darba raksturs un, iespējams, kāds svinīgs notikums. Skaisti noformēt darbu arī ir mākslas daļa, tikpat kā radīt pašu mākslas darbu. Es varu sēsties pie šujmašīnas un radīt skaistumu ar audumu un diegiem! Kad viss gatavs, darbiņš iepakots un gatavs ceļam pie sava cilvēka, es jūtos laimīga un priecīga, jo man patīk tas, kas ir sanācis. Un, ja pašam patīk savs darbs, tad  noteikti tas patiks arī citiem!

Visi mani darbi ir tikai vienā eksemplārā un īstais cilvēks, pie kura tas nonāks, saņems to tādu vienu vienīgu visā pasaulē. Un, es ļoti vēlos, lai šis saņemšanas prieks paliek atmiņā un ilgiem laikiem.

Ne velti saka, ka pirmais iespaids ir tas visprecīzākais...

Kā senāk...

Mēs dzīvojam ciparu laikmetā un, ko tur   liegties, mums pietrūkst laika, lai uzrakstītu kādu apsveikumu vai vēstulīti uz īsta papīra ar roku... Arī man, diemžēl laiks skrien ātrāk, kā gribētos...  Skumjā aizejošo dienu godība. Bet, varbūt tomēr ne?

Un tieši tāpēc, jo pacilājošāk ir saņemt savā pasta kastītē, īstā, ne telefona pastā:), aploksni ar tieši man gatavotu kartiņu, un vārdus, kas rakstīti tieši man! Es šādu pārsteigumu sagaidīju, kaut gan nebiju to gaidījusi! Tā iesākās mans 2020.gads. Cerīgi:)

Jau labu laiku, kopš nodarbojos ar mākslu, gleznoju un grafikā veidoju apsveikumu kartiņas. Gadu gaitā, daudzas no tām ir atradušas savus cilvēkus. Es turpinu ticēt, ka mums nekad nezudīs vēlēšanās iepriecināt kādu ar tieši viņam veltītiem vārdiem, ko esam uzrakstījuši paši savām rokām. Lai kādi laiki nāks ar tehnikas brīnumiem, mēs rakstīsim. Lai nepazustu laikā....

Jo, es pati piedzīvoju šo saņemšanas prieku, kā bērns, kad pastnieks atnesa man vēstuli!!

                                                        

Stāsts, kā tapa divi mazi eņģelīši

Atmiņas no LONDONAS

Tā bija ļoti laba pieredze, daudz satiktu interesantu mākslinieku no visas pasaules un atvērtas durvis uz mākslas pasauli!

Biju pagodināta, savu lūgto viesu vidū satikt Latvijas Vēstniecības Lielbritānijā, kultūras atašeju, Irēnu Hamiltones kundzi. Tādi brīži patiesi spārno radīt!

Kas zin, varbūt atkal saņemšos un piedalīšos:)

Parallax sagatavotā informācija par mani: LASIET ŠEIT!

                                  

Idejas maniem darbiem

Jāsaka, ka bieži ideja par kādu mākslas darbu manā apziņā dzīvo un formējas diezgan ilgu laiku. Tad pienāk brīdis, kad es saprotu - jā, gatavs. "Redzu" jau gatavu darbu. Atliek īstenot ar gara acīm redzamo jau gatavā formā. Nereti ideja rodas kāda notikuma, sarunas, filmas, izlasītas grāmatas, redzētā iespaidā vai, konkrēta uzdevuma rezultātā.

Šis stāsts ir par diviem darbiem, kas ir eksponēti ikgadējā vizuālās mākslas izstādē "Rudens 2019" Latvijas Mākslinieku savienībā. Ideja darbam "Kur gaisma dalās I?" dzima, vēl nezinot, ka tas būs mans pieteikums izstādei. 2018.gada nogalē doma par darbu bija noformējusies un, 2019.gada februārī sāku to īstenot. Septembrī darbs bija gatavs, iesniedzu to atlases žūrijai. Bija vajadzīgi  gandrīz 8 mēneši, lai šo darbu paveiktu. Zīmēju, nesteidzoties, paralēli visam citam.

Kvadrātiņi - tas ir mūsu dzīves lauks, zelta apļi, kas ir ieplaisājuši - tā ir gaisma mūsu dzīves ceļā, kas ne vienmēr ir vienmērīga. Dažreiz mēs to nespējam saredzēt dēļ savām ambīcijām.

Arī otrs - "Singularitāte. Kur gaisma dalās I" izstādē eksponētais darbs ir gaismas stāsts. Šo darbu es veidoju savai personālizstādei 2018.gadā. Bet, gatavu formu tas ieguva 2019.gada vasarā. Tā ir doma par melno caurumu, no kura pat gaisma neizkļūst. Bet, manā darbā pat melnajā caurumā dzīvo gaisma, kā cerība, ka pat vistumšākajā mūsu dvēseles nostūŗī mājo gaisma. Savukārt, pamats ir mūsu dzīves ne tik skaistais, ne tik vienmērīgais gājums ar ko mēs, mēdzam nodarīt pāri sev un citiem.

Bet Jums, skatītāji, vienmēr paliek telpa savai versijai par mākslas darbu. Ko Jūs tajā saskatāt? Nereti, tā varbūt pilnīgi cita doma, pat diametrāli pretēja mākslinieka iecerētajai. 

Abiem darbiem pavadošo tekstu es izvēlējos no Vecās Derības  Ījaba grāmatas 38:19-24:

"Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem un kur ir tumsas mītne, ka tu tumsu spētu novest tās novadā un, ka tu tik labi pārzinātu tekas uz tās mājām? Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis un tik liels ir tavu mūža dienu skaits. Kur tad ir ceļš, kur gaisma dalās?”

• "Kur gaisma dalās I?".
• Izmērs: 85x56cm..
• Tehnika: papīrs, olas tempera, tuša, zelta pulveris.
  

• "Singularitāte. Kur gaisma dalās II?".
• Izmērs: 39,5x39,5cm.
• Tehnika: instalācija, koks, stikls, autortehnika.
  

Manā virtuvē!

Es mīlu gatavot! Tikpat kā gleznot. Un, manā virtuvē man palīdz Svētais Palestīnas Eufrosins, pavāru aizbildnis. Ne vienmēr viss izdodas tik labi, kā gribēts, bet paskatoties uz savu ikoniņu, saprotu, ka nav tik traki.