Man reiz jautāja, kāpēc tieši māksla?

Es fiksēju laiku, uzdodu jautājumus, meklēju atbildes, dusmojos, priecājos, skumstu, viļos, kāpju savā nebeidzamajā kalnā. No kurienes mēs nākam un, uz kurieni ejam? Mūžīgais jautājums...

Nokāpju visdziļākajās un tumšākajās dvēseles dzīlēs, ieraugot to, ko negribētos ieraudzīt sevī, bet tas tur ir... Uzlidoju tik augstu, cik spēj mans prāts. Tas viss ir nospiedums, kas  paliek manā mākslā.

Ikreiz gleznojot eņģeļus, tie ir savādāki. Es mēģinu saprast, iztēloties, kādi tie varētu būt, kāda ir Dievišķā pasaule? Ikreiz gleznojot Dievmāti, domāju, ar kādu skatienu Viņa uzlūkotu mani? Un, ikreizi, Viņas skatiens ir cits. Jebkura glezna - tas ir tikai viens, kārtējais solis manā kalnā. Nezinu, kur ir kalna gals, bet turpinu kāpt, turpinu meklēt...

Es esmu dzīves pētnieks.

Vairākas reizes dzīve esmu gājusi prom no mākslas pasaules, bet tikpat reižu esmu atgriezusies, gan apzināti, gan neapzināti. Un te, es varu teikt, jā - tā ir tā sajūta, ka no sava likteņa neaizbēgsi. Agri vai vēlu būsi tur, kur tev jābūt. Ko tur vēl piebilst...

Es dzīvoju pie jūras, vien dažas minūtes līdz viļņiem. Vējš, jūra, brīvība un darbs, ar rokām dziļi zemē, savā dārzā - tas viss iedvesmo radīt manu mākslu!

  • Aicinu Jūs, attēlos, ielūkoties vietā, kur es strādāju - manas darbnīcas dzīvē! Te arī viss notiek. Un protams, mana jūra, zilā, dziļā, noslēpumainā jūra........

0

Pirkumu grozs